Mūsdienu pasaulei ir radusies iespēja atgriezties pie Kosmosa likumiem, ko vairākums sen jau tos ir aizmirsuši vai nekad nav zinājuši. Cilvēki izvēlas dažādus veidus, meklējot kaut ko īpašu, kaut ko TO, tā var meklēt pat visu mūžu. Laime, ja izdodas nonākt līdz patiesajai pasaules kārtībai, harmonijas un Hierarhijas izpratnei, kad rodas sajūta, ka Tas ir atrasts. Jo eksistē vienotie Kosmosa likumi. To krājums ir pavisam neliels, saskaņā ar kuru dzīvo un attīstās visas civilizācijas un visas planētas, uz kurām ir saprātīga dzīve. Šie likumi ir jāievēro un jāmācās saskatīt ikdienā un it visās dzīves situācijās, jo šo likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Visas cilvēces dzīves laikā cilvēkiem par šiem likumiem tika vairākkārt sniegta informācija. Un arī tagad par to ir ļoti daudz literatūras. Katrs, kas vēlas zināt šos likumus, vienmēr par tiem atradīs informāciju.

Dižais Radītājs, radot likumus un dzīves noteikumus, vispirms rūpējas par to, lai mēs zinātu šos likumus. Visā cilvēces vēsturē uz zemes nav bijis tāda perioda, kad cilvēkiem būtu bijušas laupītas šīs zināšanas. Vienmēr cilvēcei tikuši doti Skolotāji, kuri tai nesa zināšanas pašai par sevi, par to kādai tai jābūt, par Kosmiskiem Likumiem. Dižie Skolotāji deva zināšanas Izredzētajiem. Vienkāršie ļaudis zināšanas saņēma vienkāršākā un saprotamākā formā. Šie likumi, kā smalko pasauļu un to iemītnieku apraksti, parādīti vairumā leģendu, teiku, nostāstu. Visās bērnu pasakās, kuru fabula klīst pa visu pasauli,- tiek runāts tieši par to pašu. Pat vairums sakāmvārdu un parunu mums ir dotas no augšas, tajās īsi un precīzi tiek aprakstīta mūsu dzīves daudzu parādību enerģētiskā būtība, kas izpaužas septiņos likumos:

1. Domas likums. Viss ir doma, Visums ir domu tēls.
Likums virza uz jaunradi. Monāde- Dievišķā dzirksts. Likuma pārkāpums ir daļas atraušanās no veselā. Cilvēks ir no dabas, līdzsvarā ar Kosmosu, līdzsvarā ar sevi. Viss, kas ir izpausts matērijā, vispirms rodas Domu pasaulē.

2. Atbilstības jeb analoģijas likums. Kā augšā tā apakšā, kā apakšā tā augšā.
Apstākļi gan redzamie, gan neredzamie ietekmē visas dzīves jomas un arī vēsturiskos procesus. Piemēram, Saules un Mēness aptumsumi un vētras, Saules aktivitātes cikls, katra vibrācija Kosmosā dod noteiktu ietekmi un Zemes lietām.

3. Vibrāciju likums. Nekas nestāv mierā, viss kustās, viss vibrē.
Vibrāciju ātruma izmaiņas, gara vibrācijas, elektroni, ātrumi, molekulas, galaktikas. Krāsu, smaržu un skaņas terapija arī ir vibrācija, kas pastiprina ugunīgo imunitāti, bet haotiskās vibrācijas izraisa slimības. Dabā nav apstāšanās, visi cikli secīgi nomaina cits citu

4. Polaritātes likums. Viss ir divdabīgs, visam ir pretstati, antipoli.
Visas patiesības ir puspatiesības, jo patiesība ir kaut kur pa vidu, ir kā nulles punkts. Ja ir ļaunais, tad ir jābūt arī labajam. Katram cilvēkam viņa attīstības pakāpē ir savs mērs šiem pretpoliem, tāpēc nevajag sevi salīdzināt ar citiem.

5. Ritma likums. Viss plūst, viss mainās, ietek un iztek.
Reinkarnācija, svārstības kompensējas, itin visam ir izpausmes mērs, kustība starp diviem poliem pēc polaritātes, darbība un pretdarbība, rašanās un beigas, jo visam, kam ir sākums ir arī gals. Likuma pārkāpumi ir kustības pārtraukšana, pašnāvības, mākslīga uzturēšana pie dzīvības, slepkavības, autokatastrofas.

6. Cēloņu un seku likums. (Karmas likums. Karma ir rīcība, kas rada sekas). Katram principam ir savas sekas un katrām sekām ir savs cēlonis saskaņā ar likumu.
Nekas, nekad, nekādi nav izvairījies no šī likuma, var iedarbināt labos cēloņus, bet ja ir fiziskā ķermeņa ciešanas, tad tā ir atbildība Kosmosa likumu priekšā, ko varam mainīt ar savu evolūciju un izvēli.

7. Dzimumu likums. Visam ir savs sievišķais un vīrišķais, visam ir savs sākums.
Likuma pārkāpums ir disharmonija starp sākotnēm, jo viņām jābūt vienlīdzīgām, katrai ir savas funkcijas, kas viena otru papildina un pilnveido. Mūsdienās tā ir nogurdinoša cīņa starp dzimumiem, kam jau drīzā nākotnē ir jāmainās, jo radīšanai ir vajadzīgi divi.

Šie likumi strādā vienmēr un visur, neatkarīgi no tā vai mēs tos zinām vai nezinām, vai laicīgie likumi atbilst šiem vai nē. Apmēram tā, ka cilvēki iet kaut kur- nezin kur un, kad pamostas no sava gājiena, tad jau ir purvā, jau grimst, ūdens smeļas mutē, tad ir jāsāk domāt par palīdzību, sākumā sauks kādu, lai atpestī, pēc tam, kad gals jau tuvu, saņemot pēdējos spēkus ir iespēja izķepuroties, bet ne visiem, bet tikai tiem, kam ir pietiekami stiprs gribasspēks, kas spēj mobilizēt sevi un savu iekšējo spēku.