Saderība

 

Pasaules pamats ir gara matērija, kas, Kosmosam pārejot atklātā eksistencē, sadalās divās radošās Sākotnēs – Garā un Matērijā jeb Vīrišķajā un Sievišķajā Sākotnē, kuras ir Pasaules Mūžam Vīrišķais un Mūžam Sievišķais Princips jeb Pasaules Aktīvā un Pasīvā Sākotne. Sievišķo Sākotni sauc par pasīvu tikai pretstata dēļ, jo ikvienam jēdzienam Kosmosā jābūt pretstatam. ... Abas radošās Sākotnes, gan Vīrišķā, gan Sievišķā, ir vienādi aktīvas un vienādi pasīvas. Katra Sākotne ir aktīva savā un pasīva pretējā sfērā.

Ko nozīmē sinastrija? Sinastrija nozīmē kontaktu, ja starp diviem cilvēkiem rodas jebkāds kontakts.

Ko mēs iegūstam kontaktējoties ar cilvēkiem?

1. Iespēja pārdzīvot. Dzīvot – nozīmē pārdzīvot. Mēs izzinām dzīvi to pārdzīvojot, tādēļ mums ir vajadzīga plaša pārdzīvojumu gamma.
2. Iespēju mainīt dzīves materiālu, piemēram, kaut ko noārdīt un atbrīvoties no tā sevī.
3. Atrisināt smagas karmiskās saistības.
4. Partneris ir vajadzīgs, lai mēs varētu izspēlēt savas dzīves kartes faktorus, sadalot pa lomām.

Ja varētu saredzēt divu dvēseļu kustību trajektoriju – tajā parādītos skaistākais brīnumzieds. Un tāds uzplaukst ikkatrā divu cilvēku starpā. Taču, lai tas būtu bez izkropļojumiem, ir jāatsien mezgliņi, kas mūs sasien smagās piezemējošās attiecībās un traucē pacelties brīvā lidojumā Kosmosā. Mēs nākam šajā pasaulē, lai strādātu ar šīm attiecībām. Tas ir skaisti un vienlaicīgi arī biedējoši, jo tu ne vienmēr saproti ko nozīmē pretī nākošais cilvēks – kādu mācību stundu tas atkal atnesīs... Varētu jau teikt, ka sarežģītākās ir sievietes – vīrieša attiecības, jo dzīves sākumā tās šķiet vienkāršas, bet gadiem ritot arvien komplicētākas un nesaprotamākas. Mēs runājam par to, ka sieviete ir no Venēras, bet vīrietis ir no Marsa, bet patiesībā – kur ir novilkta robeža? Mūsos ikvienā ir gan sievišķais, gan vīrišķais pirmsākums un satiekot pretējo dzimumu mēs vispirms it kā ieraugām pretējā dzimuma pirmsākumu, bet aizmirstam, ka tā ir tikai daļa no cilvēka.

Pēc savas būtības vīrietis un sieviete pārstāv divas sākotnes, kas radīja pasauli: vīrišķo un sievišķo. Vīrietis ir Kosmiskā Saprāta, Debesu Tēva pārstāvis, bet sieviete – Visuma Dvēseles, Dievišķās Mātes pārstāve. Viņi nekad nedrīkst to aizmirst, un šī ideja viņiem palīdzēs ar citādām acīm paskatīties vienam uz otru un pārveidot savu mīlestību.

... radīšanai un jaunradei vajadzīga divu Sākotņu – vīrišķās un sievišķās – sadarbība. (5. – 151.lpp.)

Ja mēs runājam par attiecībām un mīlestību šeit un tagad, tad es esmu sieviete, bet viņš ir vīrietis, bet kurš gan zina kas viņš ir bijis iepriekšējā dzīvē – vīrietis vai sieviete un tad kā mēs varam runāt par konkrēto dzimumu. Tas ir stipri relatīvs jēdziens: vīrietis – sieviete. Un vai attiecības ar pretējo dzimumu nav manas attiecības ar mani pašu ar manu pašas daļiņu? Viss ir relatīvs jēdziens! Arī sievietes – sievietes attiecības ir relatīvas, tāpat kā vīrieša – vīrieša attiecības... Tad acīmredzot jārunā par sākotņu attiecībām ikvienā no mums! Bet mēs atrodamies uz Zemes un pie kam šajā konkrētajā mirklī, un tajā ķermenī, kas mums pat reiz ir dāvāts.

Mēs kļūstam tādi vai citādi atkarībā no elementiem, kurus esam pievilkuši, lai izveidotu mūsu tik atšķirīgos ķermeņus: fizisko, astrālo, mentālo utt. Piemēram, jūs satiekat cilvēku, kurš ir nepilnīgs itin visā. Tas ir tādēļ, ka iepriekšējās inkarnācijās viņš savas nezināšanas vai kādas ļaunas gribas iespaidots pievilcis negatīvas būtnes vai strāvas, kas tagad viņu moka vai apspiež. Turpretim citi, kuri iepriekšējās inkarnācijās bija pievilkuši elementus, tagad viņus veidojas par saprātīgām būtnēm, izsaucot vispārēju mīlestību un sajūsmu. (1. - 138.lpp.)

Ar to var izskaidrot cilvēku dažādo pievilcības spēku. Vienam cilvēki līp apkārt kā mušas, bet citiem labi, ja ir viens draugs...

Par laimi tiek doti apkārt cilvēki, ar ko mums jācenšas saprasties un sadzīvot, un ar tādu dzimumu kāds nu viņiem ir. Ir Sievietes, kuras labāk saprotas ar vīriešiem. Ir sievietes, kuras labāk saprotas ar sievietēm. Protams, ir arī vīrieši, kuri labāk saprotas ar vīriešiem. Šajā dzīves labirintā mums jāspēj saprast kāpēc un kādēļ ir dota satikšanās ar to un to cilvēku. Bet visa pamatā ir sevis atrašana, jo, ja atrodam ceļu uz sevi, tad ir iespējams saprasties ar jebkuru cilvēku šajā dzīvē.

Ikviens, kas studējis reliģijas vēsturi, būs ievērojis, ka Dievi un Dievietes visos senajos reliģiskajos kultos vienmēr pastāv līdzās, tāpat kā vēstures pieminekļos un reliģiskajā literatūrā, un arī tautas teiksmās. (5. – 150.lpp.)

Kāpēc vispār laiku laikos ir bijusi runa vairāk par sievietes – vīrieša attiecībām? Acīm redzot mēs tomēr visvairāk varam iegūt no šīm attiecībām. Šajās attiecībās veidojas savienojums – sākotņu savienojums, tā ir tuvošanās Dievam pēc būtības. Šo savienojumu rezultātā rodas jauna dzīvība, kas ir lielākais brīnums uz Zemes!

Kad jūs uzlūkosiet mīļoto būtni kā Dievības pārstāvi, tad nāksies attiekties pret viņu ar cieņas un goda jūtām. Tad tam, ko no viņa saņemsiet, būs ar pavisam cita vērtība – tajā būs vairāk tīrības, vairāk gaismas. Ikviens kļūs savam partnerim par Dievišķās enerģijas sniedzēju. Tad tuvības brīžos neierobežosiet sevi ar mijiedarbību tikai zemākajos līmeņos, bet savienosieties ar enerģijas avotu, kas ir Dievs. Tad smelsieties spēkus un sajutīsiet, ka esat veldzējuši slāpes Viņa neizsīkstošajos traukos, jutīsieties gaismas pārpilni, spēcīgāki, jaunāki un laimīgāki!

Ik dienas jācenšas, lai spēja mīlēt kļūtu pilnīgāka, lai mēs spētu iemīlēt ne tikai cilvēkus, bet visu dabu, eņģeļus, ercenģeļus, Radītāju. Šī mīlestība kādreiz atgriezīsies atpakaļ pie tādā vai citādā veidā un atnesīs mums tādu laimi, kādu nekad nebūs nācies izbaudīt vīrieša vai sievietes apkampienos. (1. - 149.lpp.)

Mīlestība neattiecas tikai uz vīru un sievu, uz mīļoto sievieti un vīrieti, uz ikvienu pāri, bet uz visu dzīvo un it kā nedzīvo. Jo vairāk mēs sniegsim mīlestību viens otram, jo vairāk to saņemsim atpakaļ! Mīlestības ceļš vairos visa Kosmosa gaišo starojumu.

Visi, kas centušies izprast likumus par cilvēka un Kosmosa mijiedarbību, atskārtuši, ka tur eksistē savstarpēja atbilstība. Ikviena vibrācija tiecas pēc otras – līdzīgas, lai ar to savienotos. Visas radības ar savām vibrācijām un tām raksturīgajiem viļņu garumiem stājas attiecībās ar citām būtnēm, citiem Visuma gariem vai spēkiem, kuriem līdzīgs viļņu garums un vibrācijas. Tā cilvēks ar savām domām, jūtām un rīcību iesaistās attiecībās ar būtnēm, kurām ir tāds pats viļņu garums, tās pievelkot. (1. - 137.lpp.)

Dzīves laikā mēs raidām milzum daudz domu un emociju un jau sen ir zināms fizikas likums, ka nekas un nekur nepazūd, bet pāriet no vienas enerģijas uz otru. Ar domām mēs pārnesam savu enerģiju uz citu objektu.

Mīlestība ir visur, un man par to pavēstīja augs, jo kā jau jums stāstīju, es mācījos pie akmeņiem, augiem, kukaiņiem, putniem. Nicā es redzēju augu, kas dzīvoja, karādamies gaisā, un smēlās ūdeni un barību no atmosfēras. Es ilgi uz viņu skatījos, un viņš man teica: „No brīža, kad man izdevās nepieciešamo elementu – mīlestību – atrast gaisā, es nevaru iegrimt zemē kā mani sugas brāļi. Man atklājies noslēpums: es gūstu visu savai eksistencei nepieciešamo no gaisa.” Es meditēju uz šo augu un sapratu, ka arī cilvēki ir tā veidoti, lai nākotnē spētu smelties mīlestību no atmosfēras un saules. Bet tādēļ cilvēkiem jāiemācās attīstīt savus augstākos centrus, ko Indijā dēvē par čakrām.

Mīlestība ir enerģija, fluīds, kvintesence, kas Visumā pastāv visur: okeānos, upēs, kalnos, klintīs, zālē, ziedos, kokos, zemē un – saulē. Mīlestība ir neiedomājami bagāta un daudzveidīga kosmiskā enerģija. Dievs, būdams tik devīgs, nekad nav domājis, ka cilvēki mīlestības jēgu pazeminās līdz tās meklējumiem zināmās vīrieša un sievietes ķermeņa vietās. Tas liktos pārāk pieticīgi! Dievs ir tik devīgs, augstsirdīgs, Viņš piešķīris mīlestību visam dabā. (2. - 103.lpp.)

Bet cik bieži mēs piedomājam cik gaišas un pozitīvas domas raidām, jo tās atrod tādas pašas vibrācijas Kosmosā un vairo tās frekvences vibrācijas. Ne tikai savu dzīvi, savu tuvinieku dzīvi varam uzlabot, bet arī savas valsts, pasaules un galu galā arī Visuma!

Jāmācās vairāk rūpēties, domāt par citiem cilvēkiem. Ja to nedara, reinkarnācijas un karmas likums savu reizi par to atgādinās, atsūtot atkal uz Zemi izlabot savas kļūdas. Tas bieži var būt saistīts ar lielām ciešanām. Tātad kaut vai tādēļ, lai izvairītos no ciešanām, centies mīlēt, izrādot vairāk cēlsirdības un nesavtības. (1. – 149.lpp.)

Viss ir no Dieva, un viss, kas izpaužas caur cilvēku enerģijas veidā. Pamatā ir dievišķā enerģija; bet šī enerģija atkarībā no vadītāja, caur kuru tā izpaužas, rada atšķirīgus efektus. To var salīdzināt ar elektrību. Elektrība ir enerģija, kuras daba nav zināma, bet, plūstot caur spuldzi, tā top par gaismu, kaut arī nav gaisma. Plūstot caur sildītāju, tā kļūst par siltumu, plūstot caur magnētu, kļūst par magnētismu, plūstot caur ventilatoru, kļūst par kustību. Tieši tāpat oriģinālais kosmiskais spēks pieņem to vai citu veidu atkarībā no cilvēka orgāna, caur kuru tas plūst. Ejot caur smadzenēm, šis spēks kļūst par prātu, spriešanas spējām; ejot caur saules pinumu, kļūst par sajūtām; visbeidzot, ejot caur dzimumorgāniem, tas kļūst par tieksmi pēc pretējā dzimuma būtnes; un tomēr – tas ir viens un tas pats spēks, tā pati enerģija. (2. - 18.lpp.)

Cilvēkam ir jāpaskatās tālāk par savu „degunu”, lai saprastu Visuma uzbūvi un tā likumus.

Es dažreiz uzjautrinos, ilustrācijai tēlojot šādu ainiņu. Kāds profesors ar trīs vai četru augstskolu diplomiem strādā savā laboratorijā, kur veic dažādus pētījumus un izdara eksperimentus. Bet viņa divpadsmitgadīgais dēlēns, kas rotaļājas dārzā, ir uzrāpies kokā un no augšas sauc: „Tēti, es redzu, ka nāk mans tēvocis kopā ar tanti...” Tēvs, kas neko tādu nevar redzēt, jautā: „Vai viņi vēl ir tālu? Ko viņi nes?” Un bērns viņam to pastāsta. Neskatoties uz visām savām zināšanām, tēvs neko neredz, toties bērns, vēl pavisam mazs un neizglītots, spēj redzēt ļoti tālu vienkārši tādēļ, ka viņam ir cits redzes lauks – viņš ir uzkāpis augstu, bet tēvs palicis zemē.(2. - 16.lpp.)

Uz dzīvi visi raugās no zemes viedokļa, un viņiem ir taisnība. Viņi saka: „Jāpelna nauda, jābauda prieki...”Bet, ja viņi paraudzītos uz dzīvi no saules viedokļa, tas ir – no dievišķā garīgā viedokļa, tie visu ieraudzītu citā gaismā. Un mans viedoklis ir tieši tāds, kas ļauj jūs iepazīstināt ar mīlestības un seksualitātes raksturu citā skatījumā. (2. - 17.lpp.)

Visā ir jācaurstrāvo mīlestības jūtām, bet to nedrīkst pārprast! Mīlestība nav privātīpašnieciskums! Mēs nevaram mīļoto uztvert kā īpašumu. Palaižot cilvēku, ko mīlam vaļā, mēs gatavojam viņa ceļu uz mājam atpakaļ. Viņam vienmēr gribēsies atgriezties!

To, kas veido cilvēka patieso bagātību – viņa kvintesenci, tas ir domas un jūtas, nav iespējams iegūt un pakļaut Nevar ieslodzīt ķēdēs cilvēka dvēseli – tā ir vislielākā ilūzija! Tas ir tāpat, it kā gribētu sasiet smiltis vai mainīt vēja virzienu. Dvēseli nevar padarīt par verdzeni. Var iegūt varu pār fizisko ķermeni, bet ne pār to noslēpumaino būtni, kura tur mīt. Var atsaukt astrālā plāna būtnes, uzspiest tām savu gribu, bet gars paliek brīvs: to nevar ne sasiet, ne savažot.

Jūs vēlaties iegūt kāda mīlestību? Tā sasniegšanai ir aizliegti visi līdzekļi, izņemot vienu: Sūtīt gaismu. Nevajag censties iekarot cilvēka draudzību vai mīlestību ar naudu, kārdinājumiem, smaidiem. Visa pasaule izmanto šos līdzekļus, bet patiesībā tie nekur neder. Vienīgais atļautais visstiprākais līdzeklis ir – sūtīt tam vai tai, kuru mīlestību gribat iekarot, kā dāvanu gaismu, tīras domas. Pat, ja šis cilvēks ir skarbs un nejauks, esiet pacietīgi, panesiet to visu un turpiniet viņam palīdzēt, viņu mīlēt: ja tiešām jūs viņam esat stipri pieķērušies, agrāk vai vēlāk viņa dvēsele to sajutīs un veltīs jums vairāk uzmanības.

Vēlēšanās pilnībā iegūt varu pār kādu liecina par prāta nepietiekamību. Kur gan teikts, ka jūsu sieva vai vīrs pieder jums? Jūs viņu pazīstat divus vai desmit gadus, viņš vai viņa jau bija radīti, pirms jūs satikāties. Šim cilvēkam ir vecāki, ir viņa radītājs, šī būtne pastāv jau miljoniem gadu, bet jums tā nepieder. Jūs abi esat tikai līdzbiedri. Ja gribat izvairīties no nopietnām nepatikšanām vai pat no lielām nelaimēm, uzlūkojiet savu dzīvesbiedru nevis kā savu īpašumu, bet kā sabiedroto – brīvprātīgu vai piespiedu kārtā – par to gan vēsture klusē!

Vienīgā patiesā mīlestība ir tā, kura sev vienmēr vaicā, kā tai labāk uzturēt mīļotās būtnes augstāko dabu, kā šo cilvēku atbalstīt, apgaismot, stiprināt. (1. - 148.lpp.)

Augstākais spēks mums ir devis seksuālo spēku, kas ne vienmēr tiek pilnībā novērtēta un saprasta. To pārveidojot, paceļot augstākā līmenī, Jēzus Kristus ir staigājis pa ūdens virsu, izcili cilvēki ir lidojuši un darījuši citas brīnumu lietas.

Seksuālais spēks arī ir enerģija, cilvēkam jāiemācās ar to rīkoties, lai apgaismotu, sasildītu un iekustinātu visu sevī esošo. (2. - 32.lpp.)

Visu, ko paveicis Radītājs, viņš paveicis labi. Vai ir vērts kropļot viņa veidoto? Daži izturas pret seksualitāti tā it kā Radītājs būtu iztaisījis ko sliktu... Tāda izturēšanās nav nopietna un ir nosodāma. Mums jāsajūsminās par visu, ko radījis Dievs, jo Viņš zināja, kādēļ to dara. Ne mums par to spriest. (2. - 36.lpp.)

Seksuālais spēks saista cilvēkus pie zemes, bet tos neizglīto un nevieno ar augstākajām sfērām, bet tad viņi vairs nejūt vajadzību turpināt zemes dzīvi. Visi, kas vēlējušies pilnīgi iznīcināt sevī šo spēku, ko tiem piešķīris Radītājs, domā vienīgi par nāvi, vēlas visu pamest, jo tikai seksuālais spēks spēj cilvēkam likt mīlēt zemes dzīvi, kas ir šī spēka galvenais priekšnosacījums. No tā izriet – nekad nedrīkst apspiest šo spēku: visi, kas to apspieduši ir izdarījuši milzīgu kļūdu. Viņus attaisno vienīgi tas, ka tie vēlējušies sasniegt nirvānu, bet viņu vēlēšanās ir tik vājas, tik gļēvas, ka rodas jautājums, vai viņi kādreiz vispār to sasniegs? Jo arī šeit savs vārds ir sakāms mīlestībai...

Cilvēks, kurš ir patiesi apgaismots, saistās ar Debesīm un vienlaicīgi ekonomē šo spēku, seksuālo spēku, lai to veltīti Dieva Valstības īstenošanai zemes virsū. Tādējādi viņš gūst divkāršu rezultātu: jo intensīvāk ritēs viņa dzīve, jo vairāk viņš vienosies ar Radītāju, ar Debesīm; jo rosīgāk viņš strādās zemes labā. Vienīgi šis risinājums ir pilnīgs un nevainojams: dzīvojot Debesīm, cilvēks vienlaikus strādā uz zemes. Citādi dzīvei nav jēgas. (2. - 52.lpp.)

Kad piedzimst bērns, sievietes ķermenis pilnībā atjaunojas, bet pirms tam arī mīlestība dod mums iespēju atjaunoties.

Ļoti maz ir vīriešu un sieviešu, kas uztver mīlestību kā spēku – kā spēku, kas ļauj tiem atjaunoties, atveldzēties un no jauna rast ceļu uz Debesīm, un patiešām kļūt dievišķiem. Caur mīlestību cilvēki atgriezīsies Paradīzē, bet šodien diemžēl tieši caur mīlestību tie arvien vairāk un vairāk no Paradīzes attālinās. (2. - 142.lpp.)

Tātad – jādomā nevis par to, lai mīlestību apspiestu, nomāktu, atstumtu, bet lai atrastu veidu un līdzekļus, kā to pareizi izpaust. Mīlestība – tā ir enerģija, kas nāk no liela augstuma un ir tāda pat būtība kā saule. Un cilvēka uzdevums – šo enerģiju saņemt, likt tai sevī cirkulēt, lai pēc tam no jauna nosūtītu Debesīm, kur rodams tās pirmsākums.

Kad Dievs radīja vīrieti un sievieti, Viņš tos apgādāja ar nepieciešamo kanālu sistēmu, un caur to seksuālais spēks, prasmīgi vadīts, var atrast savu ceļu augšup. Šie kanāli ir visiem, bet cilvēki ir tik nevērīgi, ka šie kanāli ir sarūsējuši, aizsērējuši un atvienojušies. Vēl vairāk – tā kā šie kanāli ir pat smalkāki kā nervu sistēmas kanāli, tad vienīgi gaišreģis spēj tos redzēt un samanīt ceļus, pa kuriem virzās enerģija, nākdama no lejas un plūzdama augšup – lai barotu smadzenes. (2. - 143.lpp.)

Tā kā cilvēkā viņa kaislību, dziņu dēļ uzkrājies netīrumu slānis, šī enerģija nespēj pacelties, tā iegāžas zemē un zūd. Bet, ja cilvēks ir tīrs, ja valda pār sevi, ja viņš patiešām ir saistīts ar Dievu, tad šī enerģija, kas katru dienu nepārtraukti plūst no augšas, nezūd, bet rod atpakaļceļu augšup. Tādējādi veidojas nepārtraukta cirkulācija...

Kad cilvēks izpratīs Dieva veikumu un saskatīs, kā iekārtota pasaule – ka izejas punkts ir Debesis un gala punkts arī ir Debesis -, tad zeme vairs nebūs šķērslis mīlestībai. Mīlestība nāk no Debesīm, un Debesīs tai jāatgriežas. Nepastāv divi, trīs vai četri mīlestības veidi, ir tikai viena un tā pati mīlestība, tikai piedzīvota dažādos līmeņos. (2. - 144.lpp.)

Turpinājumā seko rindas no grāmatas „Pravietis”, kas pilnībā pasaka visu par mīlestību, par to, kas ir pamatā jebkurām attiecībām. Ja mēs gribam kāpt pa attīstības kāpnēm uz augšu un redzēt tālāk un skaidrāk, tad mums ir jāiemācās mīlēt un šo mīlestību likt kā akmeni jebkuru attiecību pamatā, ne tikai vīrieša – sievietes attiecībās, bet jebkurās attiecībās: vecāku – bērnu, skolotāju – skolēnu, draugu, brāļa – māsas, vīra – sievas, valdības – iedzīvotāju, iedzīvotāju – Zemes, ... šo attiecību klāstu varētu turpināt bezgalīgi, tas nebeigtos nekad. Bet tas ir tik ļoti svarīgi, ka gribās pasvītrot ikvienu no saiknēm atsevišķi. Šiem Džibrāna uzrakstītiem vārdiem grāmatā „Pravietis” ir grūti pievienojami jelkādi paskaidrojumi, jo tie ir tik kodolīgi un daiļrunīgi, ka liekas lieka vēl kāda piebilde, tādēļ, lai runā tie!

Mīlestība nedod nekā cita kā vien pati no sevis un neņem nekā cita kā vien pati no sevis.

Mīlestībai nekas nepieder, nedz arī tā kādam pieder;

Jo mīlestībai pietiek ar mīlestību. (3. - 18.lpp.)

Mīlestībai nav citas vēlēšanās kā vien piepildīt sevi.

Bet, ja tu mīli un ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas:

Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij..

Iepazīt pārlieku lielas maiguma sāpes.

Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes;

Un asiņot no laba prāta un ar prieku.

Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu;

Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par mīlestības svētlaimi;

Vakarā atgriezties mājās ar pateicību;

Un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto sirdī un ar slavas dziesmu uz lūpām. (3. -19.lpp.)

Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt:

Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.

Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no viena kausa.

Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no viena rieciena.

Dziediet un dejojiet kopā un esiet līksmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.

Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā.

Dodiet viens otra sirdi, bet ne viens otra glabāšanā.

Jo vienīgi dzīves roka spēj saturēt jūsu sirdi.

Un stāviet kopā, tomēr ne pārāk cieši blakus:

Jo tempļa balsti stāv savrup

Un ozols un ciprese neaug viens otra paēnā. (3. - 20.lpp.)

Un kāda sieviete, kas turēja bērnu, piespiestu pie krūtīm, sacīja: Stāsti mums par Bērniem.

Un viņš teica:

Tie dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis.

Tie nāk caur jums, bet ne no jums,

Un, kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.

Jūs varat dot tiem mīlestību, bet ne savas domas.

Jo tiem ir pašiem savas domas.

Jūs varat dot pajumti to miesai, bet ne to dvēselei,

Jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī, kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne.

Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem, bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.

Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējas vakardienā.

Jūs esat šaujamloki, no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu.

Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas, un Viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu.

Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo;

Jo, kā Viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu, tāpat Viņš mīl arī šaujamo loku, kas paliek uz vietas. (3. - 22.lpp.)

Un es saku, ka dzīve patiesi ir tumsonība, ja vien tā ir bez ilgošanās,

Un visa ilgošanās ir akla, ja vien tā ir bez gudrības,

Un visa gudrība ir veltīga, ja vien tā netiek lietota darbā,

Un viss darbs ir tukšs, ja vien to nedara ar mīlestību:

Un, kad tu strādā ar mīlestību, tu esi saskaņā pats ar sevi, ar citiem un ar Dievu. (3. - 32.lpp.)

Un vienīgi tas ir dižens, kas vēja balsi pārvērš dziesmā, to darīdams skaistāku ar savu mīlestību. (3. - 33.lpp.)

Ne katram ir dota Dieva dāvana – mācēt mīlēt! Reizēm ir nepieciešams laiks – ilgāks vai mazāks, bet pie mīlestības var nonākt. Ja neizdodas atrast ceļu pie tās, tad ir nepieciešamas lūgšanas, lūgšanas, lai Dievs apžēlojas un dod gaismu mīlestības ceļam uz sirdi. Bet tā ir svētlaime izjust mīlestību, beznosacījuma mīlestību! Tās ir sirds trīsas, kas paceļ Tevi bezgalībā un dod tādu svētlaimi, ka gribas lidot!

Tai dienā, kad jūs apgūsiet patieso mīlestību, jūsos viss gavilēs, vibrēs harmonijā. Pat, ja neizteiksiet ne vārda, mīlestība staros no visas jūsu būtības. Tā labvēlīgi iedarbosies uz visu apkārtesošo. Pat akmens, kuram būsiet pieskārušies ar mīlestību, jūsu iespaidā sāks vibrēt savādāk. Tikai tāda mīlestība, kura vieš kārtību, mieru, maigumu, harmonizē, apgaismo, ir patiesa, īsta. Un tad jāpavaicā – cik tad cilvēku spēj tā mīlēt? (1. – 150.lpp.)

Cilvēku mīlestība, no kurienes gan tā nākusi, ja ne no Paša Dieva? Saka – Dievs ir mīlestība, bet nezina, kas tā ir par mīlestību, un iedala mīlestību fiziskajā, jutekliskajā un dievišķajā. Īstenībā nav tāda dalījuma, pastāv tikai dažādi līmeņi, bet viss ir viens un tas pats spēks, viena un tā pati enerģija, un tā nāk no augšas. (2. - 149.lpp.)

 

Raksta autore Simona Pastore